Vīna vēsture

Ar terminu „vīns” IX-XIII gs. apzīmēja tikai vīnogu vīnu. To atveda no Bizantijas un Mazāzijas, un to sauca par grieķu vai sīru, t.i. sīriešu. Līdz XII gadsimta vidum to, ievērojot Grieķijas un Bizantijas tradīcijas, dzēra tikai atšķaidītā veidā. No šī brīža pie vīna pieskaitīja jau tīru vīnogu vīnu, kas nebija atšķaidīts ar ūdeni. Parādījās jēdzieni skābais, sausais, saldais vīnogu, ar garšvielām un „baznīcas vīns” – sarkanais, augstākās kvalitātes, deserta un saldais vīns.

 

Vīns izsenis kļuva par mūsu sadzīves neatņemamo daļu, taču diez vai kāds no mums aizdomājas par tā īpašībām, pārzin tā šķirnes un jo īpaši diez vai kādam ir priekšstats par šī smalkā dzēriena, bez kura cilvēka dzīve būtu nedaudz garlaicīgāka un vienveidīgākā rašanās vēsturi. Vīna darīšanas vēsturei ir gandrīz tikpat gadu, cik cilvēces senākai nodarbei – zemkopībai. Vīna precīzu rašanās laiku pierāda izrakumi senāko apmetumu vietās. Pirmais rakstiskais avots, kurā tiek pieminēts šis dievišķais dzēriens ir „Laiku grāmata”, saskaņā ar kuru Noass tikko izsēdies krastā pēc pasaules Plūdiem uzreiz iestādīja vīnogulāju.

 

Droši zināms, ka vēl Senajā Mezopotāmijā vīnogu vīns tika darīts tūkstotis gadu pirms tas tika pieminēts „Laiku grāmatā”. Vēsturnieki pauž viedokli, ka pirmo reizi vīns parādījās mūsdienu Tuvo Austrumu valstu atrašanās apvidū, bet vēlāk, pateicoties jūrniekiem, kuri pārvadāja dažādas kravas uz citām valstīm, izplatījās tālāk. Ceļotāji un tirgotāji no Mazās Āzijas kaut kādā veidā sasniedza Francijas un Spānijas dienvidu krastus un ieveda vīnogu vīnu, kurš ieguva milzīgu popularitāti vietējo iedzīvotāju vidū. Šīs vīnogu vīna uzvaras gājiens pa Eiropu notika krietni ilgu laiku pirms mūsu ēras. Ir zināms, ka senatnē vīnam pirms lietošanas ļāva nostāvēties ļoti ilgi – no 15 līdz 20 gadiem. Tas tika glabāts speciālos traukos – amforās, kuras tika aizkorķētas un ieraktas dziļi zemē.

 

Romieši izgudroja efektīvāku vīna trauku aizkorķēšanas veidu – amfora tika aizkorķēta ar korķi, bet virsū tika uzliets vasks, kas pilnībā pasargāja dzērienu no gaisa iedarbības. Kā korķi tika izmantoti koka aizbāžņi, kas bija aplieti ar olīveļļu, lai novērstu gaisa iekļūšanu traukā. Mums par prieku līdz XIX gadsimta beigām daudzi tā laika vīndari atdzīvināja no nebūtības senās vīna darīšanas tradīcijas un sāka atkal tās aktīvi izmantot un pilnveidot. Pastāv pat atsevišķā zinātne par vīnu – „enoloģija”. Tieši enoloģija pēta vīna darīšanu – vīnogu sulas pārvēršanās vīnā, un tā rūgšanas procesu, kuru kontrolē vīndaris. Tāpat enoloģija pievērš lielu uzmanību gatavā vīna kopšanai, tā pareizai glabāšanai un lietošanai. Mūsdienās pagatavot vīnu mājas apstākļos var viegli, iesakām jums sāks no starta komplektiem

 

Stāstu par vīna vēsturi ļaujiet pabeigt ar citātu no Vecās Derības: „Vīns ir veselīgs cilvēkam, ja dzersi to mēreni. Kas par dzīvi bez vīna? Tas ir radīts, lai priecētu ļaudis. Vīns, kas iedzerts laikus un mērenā daudzumā – prieks sirdij un mierinājums dvēselei.” Ievērosim šo noteikumu un baudīsim vissenāko no alkoholiskajiem dzērieniem, ko mums dāvājuši paši dievi!