Priekš Latvijas kvass ir tikpat tradicionāls dzēriens, kā sidrs un limonādes priekš francūžiem, citrusa augļu sulas priekš itāļiem, alus – vāciešiem un angļiem. Pirmo reizi šis dzēriens parādījās 5 tūkstošus gadu atpakaļ Ēģiptē, kura aprakstu atstāja Hipokrāts, Herodots un Plinijs Vecākais. Slāvi iepazina kvasa garšu ilgi pirms Kijevas Krievzemes izveides, par ko liek secināt tā pieminēšana „Pagājušo laiku stāstos”. Mūsu senči labi pārzina kvasa pagatavošanas mākslu vairāk kā tūkstoti gadu atpakaļ. Pagatavoja saldo, skābo, piparmētru, rozīņu, balto, putru, smaržīgo, diennakts, biezo un kāpostzupas kvasus. Par kvasu ir uzrakstītas sekojošs: „ Kvass Latvijā ir otrais izplatītākais dzēriens pēc ūdens. Mēs pat domājam, ka to dzer vairāk, nekā ūdeni”. „Labs kvasiņš, ja pa deguntiņu ierauj”,- tā teica par labu kvasu.
Pagājušā gadsimta beigās vārdnīcas sastādītāji F.Brokgauzs un I.Jefrons rakstīja: „Gavēņa laikā, īpaši vasarā, parastās tautas galvenais ēdiens bija kvass ar zaļajiem sīpoliem un rupjmaizi”. Jau tad mediķi zināja, ka kvass labi ietekmē gremošanas procesu un paaugstina organisma tonusu. Laukos kvasu gatavoja kopš seniem laikiem. Kvasa zemā cena nodalīja to no daudziem citiem dzērieniem. „Ne vienmēr ar krājumiem, dzīvosi ar kvasu, bet dažreiz arī ar ūdeni”,- tā teica parastie ļaudis, kuri cieta badu, īpaši izceļot iecienītā dzēriena pieejamību. Kvasa pagatavošanas procedūra, izmantojot iesalu, bija grūta un darbietilpīga. Vēlāk parādījās vienkāršāki paņēmieni tā pagatavošanai, kuriem nebija nepieciešams iesals, kas tika aizvietots ar ieraugu. Ne mazāk iecienīti bija arī augļu kvasi.